Par skursteņslaucītāja amatu savās atmiņās stāsta Valmieras skursteņslaucītājs Jānis Voldemārs Altenbergs (1900 – 1990). 1922. gadā Rīgā uzsācis skursteņslaucītāja apmācības un pēc trim mācību gadiem atgriezies dzimtajā Valmierā. Bijis Valmieras skursteņslaucītāju cunftes biedrs, no 1947. gada viņa amats pievienots Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai. J.V. Altenbergs atceras: “Latvijas laikā man bija parasti divi trīs mācekļi. Lai šai laikā nokārtotu meistara nosaukuma iegūšanu vajadzēja būt…
Par skursteņslaucītāja amatu savās atmiņās stāsta Valmieras skursteņslaucītājs Jānis Voldemārs Altenbergs (1900 – 1990). 1922. gadā Rīgā uzsācis skursteņslaucītāja apmācības un pēc trim mācību gadiem atgriezies dzimtajā Valmierā. Bijis Valmieras skursteņslaucītāju cunftes biedrs, no 1947. gada viņa amats pievienots Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai. J.V. Altenbergs atceras: “Latvijas laikā man bija parasti divi trīs mācekļi. Lai šai laikā nokārtotu meistara nosaukuma iegūšanu vajadzēja būt praksei septiņus līdz desmit gadus. Apriņķa priekšnieks mani lūdza, lai tīru visam apriņķim, ko arī darīju. Ja bija kāda kļūda darbā, tad vajadzēja maksāt trīs reizes lielāku sodu par nodarīto “skādi”. Par ticējumiem. Bieži dāmas centās mums apķerties,…