Latvijas Ugunsdzēsības muzeja vēsture
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Latvijas Ugunsdzēsības muzejam šogad aprit 45. gadskārta.
Muzeja priekšvēsture
Pirmsākumi ugunsdzēsībai veltītai ekspozīcijai Latvijā saistīti ar 20. gs. sākumu.
1921.gada 27.-29. maijā Latvijas ugunsdzēsēju biedrību un organizāciju 1. kongress Rīgā nodibināja Latvijas Ugunsdzēsēju Savienību (LUS) un pieņēma rezolūcija par Latvijas Ugunsdzēsēju muzeja izveidi, ko publicēja žurnāla Ugunsdzēsējs pirmajā numurā 1922. gada 1.jūlijā.
Sākotnēji muzejs atradās Rīgas pilsētas Ugunsdzēsēju komandas telpās Lielajā Maskavas ielā 1b. un muzeja pārziņa pienākumus veica Rīgas pilsētas Ugunsdzēsēju komandas 1. nodaļas brandmeistars, LUS valdes loceklis Georgs Ziemelis. Šajā laikā muzejs bijis pieejams tikai ugunsdzēsējiem un tikai noteiktās dienās.
Ar LUS 1921.gada 28. maija lēmumu, Rīgas ugunsdzēsēju darbinieku biedrībai “Biedris” uzdeva muzeju pārvietot un uzturēt 1865. gadā dibinātās Rīgas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības (BUB) telpās Rātslaukumā.
Ugunsdzēsēju depo Rātslaukumā, kreisajā pusē aiz Melngalvju nama
1921.gada 15. septembrī muzejs jau darbojās Rīgas BUB telpās Rātslaukumā. Ekspozīcijas papildināšanai aktīvi vāca ugunsdzēsēju biedrību uzņemtās fotogrāfijas ar attēlotiem darba rīkiem, manevriem, dalībniekiem un ugunsgrēku skatiem.
1924.gada 26.jūlijā ar Valsts prezidenta J.Čakstes dalību, Aleksandra Strekavina vadībā Rīgā, Viesturdārzā organizēja I Latvijas ugunsapkarošanas izstādi, kur ar saviem eksponātiem piedalās arī Ugunsdzēsēju muzejs.
1924.gadā muzejs ar ekspozīciju pārcēlies uz Lielo Zirgu ielu 3. Četrus gadus papildināta muzeja bibliotēka, vākti materiāli par lielākajiem ugunsgrēkiem, izveidots fotogrāfiju krājums. 1929.gada jūnijā IV Ugunsdzēsēju kongresā Daugavpilī bijušas debates par ugunsdzēsēju muzeju, dokumentos nenorādot, kāda rakstura jautājumi izskatīti. 1928.gadā LUS apdrošinājusi muzeju par 20.000 latiem, sastādīts un izdots muzeja ekspozīcijas un bibliotēkas katalogs.
1932. gadā muzejs pārcelts uz LUS jaunajām telpām Raiņa bulvārī 15, par muzeja pārzini kļuvis Aleksandrs Strekavins. Šajā laikā muzejs darbojas bez ieejas maksas ugunsdzēsējiem un arī citiem apmeklētājiem. Līdztekus muzejam Raiņa bulvārī atradies arī LUS birojs un sanāksmju zāle, kur pastāvīgi rīkoti ugunsdzēsēju apmācības kursi.
Muzejam atvēlētas četras telpas, viena no tām- tehniskā bibliotēka. Muzeja ekspozīcija sadalīta šādi: pirmā telpa ar Goda zāles nosaukumu, kur atradušies biedrību karogi, glābšanas darbu aprīkojums un signalizācijas iekārtas.
Otrā zālē izvietotas ugunsdzēsēju ķiveres, pretdūmu maskas, aparāti un hidranti.
Trešajā zālē izstādītas kāpnes, stobri, sūkņi, modeļi, maketi u.c.
Muzeja tā laika piedāvājumu aprakstījis kāds Polijas ugunsdzēsējs norādot, ka ekspozīcija sniedz vērtīgas vēsturiskās ziņas, taču visai skopi ataino momenta aktualitātes. Minētais apstiprina aicinājumu piešķirt muzejam aprīkojumu, kas vairs aktīvi netiek izmantots ugunsdzēšanas darbos.
Ievērojamu personisku ieguldījumu ugunsdzēsības vēstures apkopošanā devis Aleksandrs Strekavins, Jelgavas BUB biedrs no 1911.gada, 1921.gadā piedalījies I Latvijas Ugunsdzēsēju kongresa sagatavošanā un norisē, Baltijas valstu Ugunsdzēsēju Savienību apvienības valdes loceklis, žurnāla Ugunsdzēsējs satura aktīvs veidotājs. Bijis ceturtais un pēdējais LUS Ugunsdzēsēju muzeja pārzinis. Daudz laika veltījis ugunsdzēsības vēstures izpētei, neskaitāmu rakstu, apcerējumu un grāmatu par ugunsdzēsību autors.
Aleksandrs Strekavins, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
(dz. 17.09.1889. – miris 27.04.1971.)
Muzeja eksistenci pastāvīgi vajājušas finansiālas grūtības, jaunu eksponātu trūkums, muzeja darbs gūlies uz dažu entuziastu pleciem. Ieskats to laiku presē rāda, ka muzeju regulāri apmeklējušas dažādu valstu ugunsdzēsēju delegācijas.
LUS Ugunsdzēsēju muzejs darbojies līdz PSRS okupācijai. Muzeja dokumentācija un eksponāti zuduši, vienīgās liecības atrodamas žurnāla Ugunsdzēsējs publikācijās un Aleksandra Strekavina atstātajā mantojumā.
Latvijas Ugunsdzēsības muzeja dibināšana
1911. gada 1. janvārī nodots ekspluatācijā Hanzas ielā 5. uzbūvētais ugunsdzēsēju depo ar dzīvokļiem brandmeistaram, viņa vietniekam, mašīnistam, četriem kučieriem, pieciem precētiem un astoņiem neprecētiem ugunsdzēsējiem un zirgu stalli desmit zirgiem.
Depo projektu izstrādāja tā laika Rīgas galvenais arhitekts Reinholds Georgs Šmēlings. Ēkas gaišās apmestās ārsienas mijas ar sarkanu ķieģeļu mūri un izteiksmīgu augstu dakstiņu jumtu, kas vainagojas dominējošu šļūteņu žāvēšanas torni ar barokāli stilizētu smaili ar vējrādi. Šādai stilistikai nav tiešu analogu Pasaules vēsturē. Depo ir Rīgas būvmākslas mantojuma daļa un Kultūras piemineklis (Kultūras pieminekļa Valsts aizsardzības Nr.8150).
Pēc II. Pasaules kara līdz 1974. gadam depo Hanzas ielā 5 darbojās Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Ugunsdzēsības pārvaldes Mācību centrs ar mācību ugunsdzēsības daļu. 1974. gadā Mācību centrs pārdislocēts uz jaunām telpām Ķengaragā un līdz 1978. gadam depo ēka pastāvēja klusā vientulībā.
1974. gada 1.aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes lēmuma Nr. 173 “Par ugunsdrošības propagandas pilnveidošanu republikas iedzīvotāju vidū” 4. punkta norma uzdeva Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai organizēt Rīgā pastāvīgi darbojošos ugunsdzēsības tehnisko izstādi.
1978.gadā PSRS Ugunsdzēsības sporta federācija lūdza un uzticēja Rīgai PSRS vārdā rīkot pasaules Sociālistiskās sadraudzības valstu ugunsdzēsības sporta sacensības un Starptautiskās ugunsdzēsēju asociācijas (CTIF) konferenci.
1978.gada 4.septembrī, par godu ievērojamajiem pasākumiem, pēc ēkas Hanzas ielā 5 rekonstrukcijas, PSRS iekšlietu ministra vietnieks K.Ņikitins un Latvijas PSR iekšlietu ministrs M. Drozds svinīgi atklāja Ugunsdzēsības tehnikas izstādi, muzeja idejas autors, Latvijas Ugunsdzēsības pārvaldes priekšnieks Gundaris Forands no celtniekiem saņēma simbolisku muzeja atslēgu, ko nodeva muzeja direktoram Veltai Žerdiņai.
1980. gada 1.oktobrī Ugunsdzēsības tehniskajai izstādei piešķirts valsts atzīta Latvijas PSR Ugunsdzēsības tehnikas muzeja statuss.
Patlaban Latvijas Ugunsdzēsības muzejs ir akreditēta sabiedrībai pieejama pētnieciska un sabiedrību izglītojoša Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta struktūrvienība, kas veicina sabiedrības drošības kultūras pilnveidošanu, vāc, saglabā, pēta, izstāda un popularizē ar Latvijas ugunsdzēsības un civilās aizsardzības vēsturi un mūsdienām saistītas vērtības. Muzejs ir viens no respektablākajiem šīs nozares vēstures glabātājiem Baltijas valstīs un Latvijā, ar ko unikāls starp citiem muzejiem. Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar Latvijas ugunsdzēsības un civilās aizsardzības vēstures mantojumu no 1865.gada līdz mūsdienām.
2023. – 2025.gg. ar ES fondu finansējuma piesaisti muzejā paredzēta vērienīga pamatekspozīcijas rekonstrukcija ar daudzu, uz modernām tehnoloģijām balstītu, interaktīvu ekspozīcijas elementu izveidi dažādu ārkārtas situāciju simulācijai un korektas rīcības pamatzināšanu un iemaņu apguvei, sabiedrības ikdienas drošības kultūras pilnveidošanai.
