Rīgas dedzināšana 1812.gadā
1912.gada 7. jūlijā tagadējās Iecavas teritorijā Daugavas kreisajā krastā notika kauja starp no Rīgas pretim Napoleona armijas sastāvā ietilpstošajam prūsijas karaspēkam devušos Krievijas armijas vienību. Kaujā zaudējot pretiniekam atvērās ceļs uz Rīgu. Prūšu karaspēks ieņēma Doles salu, varēja pārcelties uz Daugavas labo krastu un uzbrukt pilsētai no Maskavas priekšpilsētas puses.
No militāri taktiskā viedokļa Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētu nodedzināšana bija absolūti pamatota un savlaicīgi plānota, lai artilērija tiešā tēmējumā varētu graut pretinieku, nepieļaujot Napoleona karaspēka artilērijas tuvošanos un pozīciju izveidošanu pilsētas nocietinājumu apšaudei.
10.jūljā uzsāka priekšpilsētu sagatavošana dedzināšanai. Izziņoja iedzīvotāju evakuāciju un 11.jūlijā, dažas minūtes pirms pusnakts, vācu tautības muižnieks no Etlandijas (Igaunija), Baltijas un Estlandijas virspavēlnieks, Rīgas militārais gubernators ģenerālleitnants Magnus Juhans Gustavs fon Essens speciālai dedzinātāju vienībai deva pavēli aizdedzināt mājas vispirms Maskavas, pēc tam Pēterburgas priekšpilsētās. Degšanas laikā izveidojās milzīgs uguns viesulis, kā rezultātā uguns izplatījās daudz plašāk, nekā bija plānots.
Ugunsgrēkā sadega 4 Dievnami, 35 sabiedriskās ēkas, 36 noliktavas, 812 privātmājas un nodarīts milzīgs materiālais zaudējums.
Pēc kaujas pie Borodino Napoleons deva pavēli Rīgai neuzbrukt.