Izsenis civilizācijas gaišākos prātus nodarbināja doma, kā iespējams mehanizēt un atvieglot ūdens padevi postošo ugunsgrēku dzēšanai. Spaiņu pārvietošana cilvēku ķēdē no ūdens ņemšanas vietas līdz degošajam objektam bija visai komplicēta un neefektīva.
Jau 250.g.p.m.ē. fiziķis matemātiķis Ktezībijs Aleksandrijā (Ēģipte) izgudrojis rokas sūkni, bet vēlāk izgudrojums aizmirsts un rasējumi zuduši.
16.gs. sākumā masīvu svārsta sūkni, ko darbināja pa 18 vīriem katrā pusē, atkārtoti izgudro Augsburgas kalējs vācietis Antons Platners savukārt 1727.g. francūzis Žans Departjē pilnveido milzīgo Platnera sūkni, veidojot to kompaktu un pārnēsājamu.
19.gs. 2. pusē vācu inženieris Kārlis Metcs (Metzs) ievērojami modernizē Departjē sūkņa modeli un tas kļūst par etalonu ugunsdzēsības sūkņu izgatavošanai Pasaulē.
K.Metca fabrikā sūkņus pasūtīja daudzu valstu ugunsdzēsēji, t.sk. Latvijā jaundibinātās Rīgas, Jelgavas un citas Brīvprātīgās ugunsdzēsēju biedrības. Pēc pasūtījuma izgatavošanas K.Metcs pats atveda sūkņus un apmācīja ugunsdzēsējus ar tiem darboties.
Rīgas ugunsdzēsēju lietotais K.Metca sūknis apskatāms Latvijas Ugunsdzēsības muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā Hanzas ielā5, Rīgā.
Salīdzinoši nelielo ražošanas un ekspluatācijas izmaksu, relatīvi vienkāršās konstrukcijas un vērā ņemamas darba ražības dēļ dažādus svārsta tipa ugunsdzēsības rokas sūkņus izgatavoja daudzviet pasaulē, 20.gs. 20.tajos gados arī nelielās darbnīcās Rīgā, bet PSRS šīs iekārtas ražoja līdz pat 20.gs.60.to gadu beigām un viens šāds eksemplārs izvietots pie ieejas muzejā.