Par skursteņslaucītāja amatu savās atmiņās stāsta Valmieras skursteņslaucītājs Jānis Voldemārs Altenbergs (1900 – 1990). 1922. gadā Rīgā uzsācis skursteņslaucītāja apmācības un pēc trim mācību gadiem atgriezies dzimtajā Valmierā. Bijis Valmieras skursteņslaucītāju cunftes biedrs, no 1947. gada viņa amats pievienots Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai.
J.V. Altenbergs atceras: “Latvijas laikā man bija parasti divi trīs mācekļi. Lai šai laikā nokārtotu meistara nosaukuma iegūšanu vajadzēja būt praksei septiņus līdz desmit gadus. Apriņķa priekšnieks mani lūdza, lai tīru visam apriņķim, ko arī darīju. Ja bija kāda kļūda darbā, tad vajadzēja maksāt trīs reizes lielāku sodu par nodarīto “skādi”.
Par ticējumiem. Bieži dāmas centās mums apķerties, lai izrautu no niedru slotiņas niedrīti laimei. Jaunībā iemācījos spēlēt vijoli, ko daru vēl šodien. Agrāk spēlēju Valmieras Simfoniskajā orķestrī. Aktīvi strādāju līdz 1965. gadam, par šo laiku ir vairāki diplomi.”
20. gadsimta 30. gadu fotogrāfijā redzami Ventspils skursteņslaucītāji Jānis Zālītis un Jānis Tomsons. Skursteņslaucītājs labajā padusē tur niedru slotiņu, pār plecu atsvars virvei, bet aiz jostas lāpstiņa sodrēju savākšanai.
Atmiņu pierakstu veicis Latvijas Ugunsdzēsības muzeja direktora vietnieks Juris Alksnis (1988.g.).