Pieminot Latvijas Neatkarības kara notikumus (1918-1920), Latvijas Ugunsdzēsības muzejs sniedz ieskatu ugunsdzēsēja un skolotāja Aleksandra Strekāvina (1889-1971) atmiņās par Jelgavas atbrīvošanas operāciju 1919. gada 15.–21. novembrī. Strekāvina atmiņu stāsti publicēti 1935. gadā izdotajā brošūrā Dūmos un liesmās: ugunsdzēsēju piedzīvojumi kara un miera laikos.
Bermontiādes gals
Divdesmit stundas Jelgava jau bij tīta dūmos un kronēta sarkanām liesmām. Dega vecā Kurzemes hercogu pils, dega skaistā ģimnāzijas ēka un daudzas citas ēkas. Ārpus pilsētas visapkārt sarkanas debesis liecināja par daudzu lauku māju likteņa stundu.
Ugunsdzēsēju stacijas sētā stāvēja zirgi, kas bij iejūgti mašīnās, bet tālāk mēs netikām, jo pastāvēja aizliegums, kaut ko dzēst. Bij pat paredzēts sods par ugunsgrēku dzēšanu – nošaušana! Tomēr daži dzēsēji, nerādoties ielās, bet kāpjot pāri sētām un žogiem varēja vienā, otrā vietā uguni ierobežot, tādā veidā novēršot vēl lielākas briesmas.
Un piepeši šinī spokainā sārtumā redzam, ka savādi stāvi ar šautenēm rokā zogas gar ielas otru pusi. (..) Savādi ģērbti šie karotāji, tie neatgādina bermontiešus… Šinī sasprindzinātajā klusumā, kad katrs vēl netic, ka tiešām mums garām pagājuši atbrīvotāji, ka mēs esam Latvijā, esam brīvi pilsoņi, – šinī sasprindzinātā klusumā ar skaļu, priecīgu troksni ieskanas trauksmes zvans un pārtrauc domas, bažas, šaubas. (..) Pa Mejmuižas ceļu sāka nākts varonīgie uzvarētāji. Grupās pa diviem, trijiem, tad atkal kolonnās, ar dziesmām viņi ienāca atbrīvotajā pilsētā, kuru ienaidnieks bija skaisti iluminējis, it kā viņiem par godu. (..)
Kad ap pusnakti varēju atstāt savu vietu un doties uz citām apdraudētām vietām, es piebraucu pie ģimnāzijas. Tā dega liesmās un no torņa pacēlās miljoni dzirksteļu. Tad skaļš troksnis – un hercoga Pētera dāvana, Severīna Jensena būvētā skaistā ēka bij pārvērtusēs drupās. Ielas otrā pusē dega trīs četri nami, kurus pūlējās apdzēst mazs ugunsdzēsēju pulciņš ar tvaika šļirces palīdzību.
Visur ugunsdzēsēji cīnījās visiem spēkiem, lai ierobežotu degšanu. Tas arī izdevās, bet rezultātā visi mēs bijām slapji, noguruši, sasaluši. (..) Pārģērbies uz ātru roku izdzēru 2 glāzes tējas un tad – atkal bij jādodas ārā – ielās. Tur tagad bij dzīva kustība. Veikali bij atvērti. Visur priecīgi smaidi, enerģija, cerība. Jelgava bij brīva!