Ziedu nolikšanu uz Brīvības pieminekļa 1988.gada augustā atceras ugunsdzēsības dienesta veterāns, atvaļinātais pulkvežleitnants JĀNIS GUSTSONS:
“Tolaik dienēju Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Ugunsdzēsības pārvaldes republikas ugunsdzēsības štābā par ugunsgrēku dzēšanas vadītāju majora dienesta pakāpē. Saņēmis no Ugunsdzēsības pārvaldes vadības rīkojumu ar auto pacēlāju nodrošināt fotogrāfu darbu, iemūžinot Rīgas panorāmu no putna lidojuma, es izmantoju tikko iegādātās, tolaik vienīgās visā Baltijā 50 metru garās mehāniskās auto kāpnes.
Radās doma realizēt sen loloto sapni par Latvijas karoga izkāršanu, taču par nožēlu, tāda karoga nebija. Tobrīd pie Brīvības pieminekļa atradās grupas Helsinki - 86 dalībnieki t. sk. Gunāra Astras dvīņumāsa Ingrīda Titava, kas vēlāk bija iniciatore un viena no aktīvākajām Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības dibinātājām. Viņa pasniedza man sarkanbaltsarkanas neļķes un lūdza tās uzvest augšā un nolikt pie Brīvības tēla kājām. Tas bija neaizmirstams mirklis manā dzīvē. Braucot augšā, es redzēju, kā pa bulvāriem un ielām šurp steidzas ļaudis. Uzbraucu augšā un neviļus notrīcēju, taču ne jau no augstuma (kā nekā 17.stāvs), bet no Brīvības tēla bargā skatiena. Bronzā kaltais, kādreiz maigais sejas veidols, pārklāts ar zaļu apsūbējumu. Likās bargs un it kā jautāja: “Ko jūs esat izdarījuši ar Latviju?” Es jutos niecīgs šī milzīgā desmit manu augumu tēla pakājē. Militāri sveicināju, noņēmu cepuri, paklanījos un noliku ziedus pie tēla kājām. Pēc tam ar pildspalvu uzrakstīju uz stēlas virsmas: “Dievs, svētī Latviju! Jānis Gustsons. 26.08.1988.” Braucot lejā, es pamanīju, ka labi nebūs, jo no milicijas galvenās pārvaldes šurp devās vesela kavalkāde auto. Tajā pašā dienā mani arestēja.
Jau otrā rītā mani ievietoja Iekšlietu karaspēka hospitālī, bet neveica nekādas apsekošanas. Tad pienāca medicīnas māsiņa un pačukstēja, ka mani gatavojas pārvest uz Aptiekas ielu – uz psihoneiroloģisko slimnīcu, kā tajā laikā darīja ar disidentiem, lai medikamentozi padarītu par psihiski slimiem. Uz palīdzību varēju cerēt vienīgi uz saviem biedriem ugunsdzēsējiem, ar kuriem vienmēr kopā līdu visbriesmīgākajos uguņos. Dzēšot milzu ugunsgrēkus kinoteātrī “Palladium”, Valsts filharmonijas ēkā, Rīgas elektromašīnu rūpnīcā un citus, mums nācās riskēt līdzīgi kā Zolitūdes traģēdijā un glābt no drupām savus sakropļotus biedrus, un sērot par bojā gājušajiem, tāpēc arī baudīju Rīgas garnizona ugunsdzēsēju cieņu un zināju, ka puiši ir uzticīgi ugunsdzēsēju likumam – viens par visiem un visi par vienu, ka grūtā brīdī viņi nepametīs mani likteņa varā. Es palūdzu medmāsiņu piezvanīt uz 7. ugunsdzēsēju daļu un izstāstīt par man draudošām briesmām. Saņēmuši medmāsas ziņu ugunsdzēsēji zvanījuši uz Iekšlietu ministriju un brīdinājuši – ja Gustsonam kaut mats no galvas nokritīs, tad viss Rīgas ugunsdzēsības garnizons izies protesta akcijā visā Rīgā. Tā nu es atkal tiku brīvībā.
Ziedu nolikšanu bija paspējis iemūžināt Harijs Burmeistars, ar kuru es iepazinos, sadraudzējos un vēlāk ar viņu un viņa dzīvesbiedri, toreiz ievērojamo kinooperatori Ainu Adermani, kļuvām par ģimenes draugiem. Kādu laiku turpināju dienestu štābā savā iepriekšējā amatā, bet, kad Māris Čaklais ievietoja “Literatūrā un Mākslā” šī notikuma pārstāstu ar visām Harija uzbildētajām fotogrāfijām un manām, ne visai glaimojošām domām par vadošo eliti, mani no dienesta iekšlietu sistēmā atvaļināja.”