Zvani, taures un vēlāk trauksmes sirēnas ir neatņemamas agrīnās brīdināšanas sistēmas sastāvdaļas. Elektriskās trauksmes sirēnas Latvijā ierīkotas jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, taču augsto izmaksu dēļ to funkcijas biežāk turpināja pildīt baznīcu zvani, taures un rokas sirēnas. Ugunsnelaimju gadījumā lielākoties mēģināts kombinēt visus pieejamos trauksmes līdzekļus. Vēl 1935. gadā, īpaši lauku novados, par visefektīvāko līdzekli uzskatīti baznīcas zvani. Tiem sekoja fabriku svilpes un sirēnas, taču pastāvēja bažas par pārpratumiem šo signālu atskaņošanas laikā.
Krietni lielāks pieprasījums pēc elektriskajām sirēnām radās Otrā pasaules kara priekšvakarā. Latvijas 1938. un 1939. gada presē regulāri atrodamas ziņas par sirēnu ierīkošanu un pārbaudi pasīvās gaisa aizsardzības izmēģinājumu kontekstā (pasīvā šeit apzīmē aizsardzības veidus, kas neparedz atbildi ar pretuguni. Aktīvo aizsardzību īstenoja bruņotie spēki). Jau 1933. gadā šāda sirēna uzstādīta uz pilsētas valdes nama Ogrē, bet 1938. gadā vien uz policijas ēkas jumta Aizputē, aizsargu nama Bauskā, stacijas ēkas Cēsīs un citviet.
Skaņa, atkarībā no sirēnas spēka un vietas reljefa, varēja izskanēt līdz 15 kilometru rādiusā. Trauksmi parasti izziņoja ar vairākiem īsiem signāliem, kas ilga dažas minūtes, bet atsauca ar vienu ilgstošu sirēnas skaņu un lēnu baznīcas zvanu sišanu. 1938. gada laikrakstā “Brīvā Zeme” norādīts, ka Rīgā “lidotāju trauksmi” izziņos baznīcas zvani, sirēnas, kuģu signālierīces un tvaika svilpes. Dzirdot sirēnu skaņas iedzīvotājiem bija jāpamet ielas un organizēti jādodas uz tuvākajām patvertnēm, jānoslēdz māju logi un durvis. Diennakts tumšajā laikā bija jāaptumšo telpas. Dažus gadus pirms kara arī pārtraukts izmantot sirēnas pareiza laika vai strādnieku darba laika izziņošanai.
Attēlā: Rokas mehāniskā sirēna. Liepāja, 20. gadsimta trīsdesmitie gadi.
Latvijas Ugunsdzēsības muzeja krājums
LUM 7406